Изба-читальня

Kaut kad sen, sensenos laikos čūskas un ķirzakas dzīvoja viena kaimiņos un, šķiet, skaitījās radinieces. Katrā ziņā tās bija diezgan līdzīgas: abas šaudīja garu sašķeltu mēli, laiku pa laikam mainīja ādu, kad izauga no vecās, tāpat abas skraidīja, ātri skrienot ar īsām, līkām kājelēm. Jā, tieši tā! Tajos laikos arī čūskām bija kājas.

Bet tad notika lūk kas.

 Meža malā kādā alā dzīvoja Ķirzaku ģimene: vecmāmiņa un vectētiņš Ķirzaki, tētis un māmiņa Ķirzakas un viņu mazuļi, jaunie Ķirzacēni. Viņi visi bija lieliski mednieki: neviena muša, ods vai kāds cits knislītis nespētu aizlidot viņiem garām. Paslēpsies tāda ķirzaka zālītē, pati zaļa un zālīte zaļa – un nevar ieraudzīt. Bet iedomāsies kāda trekna zila muša apsēsties uz zāles stiebriņa, kad pēkšņi no turienes izšaujas lipīga sašķelta mēle, un viss, pielipa muša... Skat, un arī vakariņas visai ģimenei. Bet, ja mušu bija daudz, tad mamma vai vecmāmiņa tās rūpīgi piekarināja pie alas griestiem, gadījumam, ja vēlāk sagribēsies ēst.

Tā arī dzīvoja.

Reiz kādā ļoti karstā dienā saule tik ļoti bija sakarsējusi mežu, ka medus, ko vāca savvaļas bites, izkusa un mazpamazītiņām sāka tecēt ārā no resna koka dobuma netālu no ķirzaku mājokļa. Nu gan mušas salidoja uz šo smaržu! Tētis  Ķirzaka izdzirdēja to dūkšanu un nolēma uzkāpt kokā un pamedīt. Varenas medības sanāca! Mamma ar vecmāmiņu jau gatavojās uzkrāt krājumus nebaltai dienai, bet... Lieta tāda, ka ne tikai tētis Ķirzaka, bet arī milzīgais Zirneklis bija nolēmis pamieloties ar medus mušām. Un arī uzrāpās kokā. Bet šis zirneklis – nu vienkārši milzīgs, tik milzīgs, ka labāk tam acīs nerādīties, pat tad, ja esi pieaugusi Ķirzaka.  Tādēļ tētis nolēma nokāpt no koka, kamēr zirneklis ir aizņemts, bet nelaime - paslīdēja uz medus piliena un kā nokrita! Un savainoja sev ķepiņu.

Un ko tagad darīt?

Visa ģimene sapulcējās apkārt, domājot, kā palīdzēt. Bet tad garām savās gaitās kustās tante Čūska:

- Kas jums te noticis, radiņi?

- Lūk, Ķirzka kājiņu savainojis, nezinām, kā palīdzēt.

- Slikti. Burvis jums vajadzīgs, tikai viņš var palīdzēt.

- Ak, - nopūtās mamma, - kas to lai zina, kur ir tas Burvis.

- Es dzirdēju, ka viņš dzīvo kaut kur aiz meža, bet skaidri nezinu. - teica Čūska. - Labi, radiņi, tad nu jūs paši kaut kā, man savas darīšanas.

Un ātri nozuda augstajā zālē.

- Es tikšu galā, - sacīja vecākais dēlēns Ķirzacēns. – Iešu caur mežu, uzmeklēšu Burvi un palūgšu zāles tētim.

 Viņš palīdzēja māmiņai un vectētiņam ienest tēti alā un aizskrēja taisnā ceļā meža biežņā. Ak, cik tur bija baisi! Saule tik tikko lauzās cauri biezajiem koku vainagiem, zāles vietā zem viņa kājelēm bija tikai smiltis, saknes un pērnā gada lapas. Bet vēl mežā bija daudz dažādu dzīvnieku un putnu. Un dažiem no tiem nekas nebūt pretī pamieloties ar zaļo ķirzaku. Mazulim bija ļoti bail. Bet tētim vajadzēja zāles. Tāpēc viņš, slēpjoties zem vecām lapām, skrēja uz priekšu tik ātri, cik vien spēja.

Kad saule norietēja un iestājās nakts, mežā kļuva pavisam tumšs. Pat zvaigznes nebija redzamas. Ķirzacēns bija tik ļoti noguris, ka paslēpās nelielā smilšainā aliņā zem saknes un mazliet pagulēja. Bet līdz ar rītausmu atkal devās ceļā.

Ievadfragmenta beigas

Grāmatu var pasūtīt, rakstot Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Mēs izrakstīsim jums rēķinu un pēc apmaksas nosūtīsim jums grāmatu, izmantojot Omniva.