Reiz dzīvoja sena peļu ģimene. Sensenos laikos viņi bija apmetušies un lieliski iekārtojušies vējdzirnavu pagrabā - pat bada laikos viņiem pietaupīti graudu krājumi nebaltām dienām.

Peļu cilts šo ģimeni ļoti cienīja, valdīja uzskatīts, ka būt ar šo ģimeni radniecīgās saitēs ir liela laime.

Katru vasaru ģimenē parādījās jauni pelēni, un, kad tie mazliet paaugās, ģimenes galva, vecais ūsainais Pele, veda tās uz lielo pļavu aiz dzirnavām, lai iepazīstinātu ar kaimiņiem.

Taču kādā vasaras dienā notika kaut kas tāds, kas nekad iepriekš nebija noticis: ģimenē pēkšņi piedzima pelēns ar spārniem. Neviens nezināja, ko ar to darīt. Kāds teica, ka varbūt vēlāk spārni nokritīs paši, vēl kāds sacīja, ka tas nav uz labu. Un, kamēr visi sprieda un strīdējās, mazais pelēns palēnām auga. Viņa mamma, jauniņa pelīte, kā pienākas baroja viņu ar pienu un centās neklausīties, ko runā par viņas bērnu. Un ļoti cerēja, ka spārni tomēr nokritīs. Bet ne nu bija, nekā. Spārni ne tikai nenokrita, bet sāka augt, un kādu dienu mazais pelēns pamēģināja tos pavēcināt un pacēlās gaisā. Sākumā, protams, ne pārāk augstu. Bet mamma – pelīte tik un tā ļoti izbijās. Un lūdzās, lai viņš nekad vairs tā nedara. Bet kā gan to nedarīt, jo tas taču ir tik lieliski: pacelties gaisā un no turienes paskatīties uz pasauli ir daudz patīkamāk nekā no daudzu peļu kāju nomīdītas grīdas.

Un pelēns turpināja lidot.

To ieraudzīja citas peles, un kāda no tām aizskrēja un nekavējoties izstāstīja vecajam Pelem par šo nekārtību. Tas atnāca paskatīties, kas tad tik ļoti satraucis viņa ģimeni.

Ak šausmas! Viņš pats ieraudzīja, kā mazais pelēns lido tieši zem griestiem, un mamma-pelīte skraida apakšā, mēģinot viņu pierunāt nolaisties. 

Kāds ārprāts!

- Ātri, nekavēoties laidies lejā!  - kliedza vecais Pele.

Pelēns nobijās un nolaidās uz zemes.

- Ko tu dari? Kas tev atļāva?

- Nezinu, - pelēns apjuka. – Vienkārši man ir spārni, bet no augšas viss ir tik labi redzams.

- Mazums ko no kurienes var redzēt! - Pele palika dusmīgs. – Pelēm nepieklājas lidot. Lai vairāk tas neatkārtotos!

- Jā, jā, pareizi, pelēm nepieklājas lidot, - savā starpā sačukstējās lielās saimes peles, bet jauniņā mamma-pele no kauna aizsedza acis ar ķepiņām.

Pelēnam palika žēl mammas un, paklausīgi pamājis, ātri aizslēpās aiz viņas, nolēmis, ka nekad vairs nelidos.

Ritēja dienas un pelēns nelidoja. Bet vecās peles turpināja viņu bakstīt pie katras izdevības un turpināja sačukstēties, ka pelēm nepieklājas lidot. Cik tas bija sāpīgi! Viņš ļoti centās būt labs, bet uz viņa muguras krāšņojās divi glīti spārni, kuru dēļ viņu tik un tā neviens nemīlēja.
Kādu vakaru vecais Pele izkārtoja savā priekšā jaunos pelēns un paziņoja, ka vedīs viņus uz pļavu iepazīstināt ar pārējo peļu tautu. Mūsu pelēns arī gatavojās doties kopā ar visiem, jo tas, laikam, ir tik jauki – pastaigāties pa pļavas čaukstošo zāli kopā ar citām pelēm.

• Kur tad tu esi sataisījies? – vecais Pele skatījās uz viņu ļoti dusmīgi. – Tu ko, domā, ka ņemšu tevi līdzi? Kas vēl nebūs, neiešu taču apkaunot visu seno dzimtu ar tādu briesmoni! Pat nedomā, sēdi pagrabā un nebāz degunu laukā, saprati?

Pelēns ļoti sabēdājās. Viņš tā sapņoja nokļūt pļavā. Viņš paskatījās apkārt, bet pieaugušās peles bija aizņemtas ar gatavošanos vakara pastaigai un viņš nevienam nerūpēja.
Apbēdināts viņš paslēpās kaktā, lai neredzētu šo priecīgo rosību.
Kad visi aizgāja un pelēns palika viens, viņš tomēr saņēmās izlīst no kakta, lai vismaz iztālēm paskatītos kā tā pļava izskatās. Bet augstā zāle aizsedza skatu tā, ka neko nevarēja saskatīt.

Bet tā gribējās!

Un pelēns izlēma. Viņš savicināja spārnus un viegli pacēlās augšup.

Cik labi viss ir redzams no augšas!

Viņš redzēja veco Peli, kurš lepni aiz sevis veda visu ģimeni un citas peļu ģimenes, kuras steidzās uz pļavu no dažādām pusēm. Apbrīnojami, bet viņi visi skatījās tikai uz leju vai, nepieciešamības gadījumā, sev apkārt. Uz augšu, tur, kur augstu augstu paceļas debesis, kurās lēnām sāka iedegties zvaigznes, neskatījās neviens.

• Ko es te daru? – aizdomājās pelēns. – Mana ģimene tik un tā nekad mani nesapratīs, viņiem neinteresē debesis, viņiem bail no augstuma, baidās no visa neparastā un nekad neiemīlēs mani vienkārši tāpēc, ka man ir spārni... Bet man ar viņiem nav interesanti un ir garlaicīgi.

Un pelēns nolēma aizlidot prom un meklēt savu laimi kaut kur tālāk prom no putekļainām dzirnavām.

Tālumā viņš ieraudzīja tumšu meža svītriņu un devās turp.

Tas bija samērā ilgs lidojums, vismaz tik mazam pelēnam kā viņš, un ļoti nogura. “Rīt es paskatīšos, kas tas ir – mežs”, - viņš nolēma un nolaidās meža malā, lai kaut kur paslēptos un atpūstos.

Nakts zāle, kas bija rasas pielijusi, klusiņām čaukstēja zem viņa ķepiņām un pelēns ne uzreiz sadzirdēja kādu raudam. Viņš ieklausījās un saprata, ka šis kāds sēž kaut kur netālu šajā mitrajā zālē.

• Kas tu esi? – viņš pajautāja.
• Bet kas esi tu? – atbildes vietā sadzirdēja smalku, viegli čerkstošu balsi un atskanēja šņuksti.
• Es esmu pelēns, kas prot lidot, - lepni atbildēja viņš.
• Ko, tiešām proti? – balss, šķiet, pārstāja šņukstēt.
• Tiešām protu. Bet tu? Kas esi tu un ko tu proti?
• Es esmu vāverīte. Un es protu stāstīt pasakas.
• Bet kāda tu esi – liela vai maza? – katram gadījumam pajautāja pelēns.
• Un man ir riekstiņš. Tu nāc šurp, citādi man vienai bail, - teica vāverīte un atkal smalki iešņukstējās.

Pelēns sajutās liels  un spēcīgs, jo, izskatījās, vāverīte baidījās vairāk nekā viņš pats.

• Neraudi, es eju pie tevis, - sacīja viņš un klusītiņām spraucās cauri zālei tuvāk balsij.

Vāverīte izrādījās lielāka nekā viņš iedomājās, bet nepavisam ne briesmīga. Un viņai patiešām bija riekstiņš. Pelēns sajuta izsalkumu.

• Vai iedosi man riekstiņu? – pajautāja viņš.
• Bet vai tu paliksi ar mani? Citādi man vienai ir ļoti bail. Ja tu paliksi, es tev iedošu riekstiņu un izstāstīšu pasaku, gribi?

Protams, pelēns piekrita! Kā var negribēt pasaku?

Viņš grauza garšīgu riekstu, bet vāverīte stāstīja pasaku par tālām zvaigznēm, par mēnesi un par pelēniem un vāverītēm.

• Paklau, - jautāja pelēns, kad pasaka bija izstāstīta. – Bet kādēļ tu sēdi te viena un raudi? Kur ir tava ģimene?
• Manai ģimenei ļoti nepatīk manas pasakas, viņi saka, ka es nedrīkstu tās sacerēt. Es mēģināju nedomāt par pasakām, bet tās pašas nāk prātā un tas traucē man meklēt riekstus. U mani padzina…

Vāverīte no jauna ieraudājās.

• Neraudi, - teica pelēns, - man patīk tavas pasakas. Un es arī aizgāju no sava ģimenes. Viņiem nepatika, ka es protu lidot.
• Bet tu proti lidot? – pajautāja vāverīte.
• Iemāci man, lūdzu. Bet es iemācīšu tev sacerēt pasakas.

Tā viņi sadraudzējās un sāka dzīvot kopā. Vāverīte iemācījās nedaudz lidot un agrā rītā, kad saule tik tikko modās, viņi abi laidelējās virs pļavas. Bet vakaros stāstīja viens otram pasakas.

Reiz kādā vakarā viņi izdzirdēja, ka krūmos kāds šņākuļo.

• Kas tur? – vienā balsī draugi pajautāja.
• Bet jūs mani nepadzīsiet? – atskanēja no krūmiem.
• Skatoties kas tu esi un kāpēc tur sēdi.
• Es esmu ezītis. Bet sēžu šeit tāpēc, ka pasakas jums ir ļoti interesantas. Vai drīkst, es vēl paklausīšos.
• Bet vai tu neesi briesmīgs? – katram gadījumam pajautāja vāverīte.
• Nē, es esmu labs ezītis, - no krūmiem pavīdēja mazs melns deguntiņš, bet aiz tā arī viss ar adatām noklāts zvēriņš. – Esmu noguris būt viens.
• Bet kāpēc tu esi viens, kur ir tava ģimene?

Mana ģimene negrib, lai es daru to, kas patīk vislabāk. Viņi saka, ka ežiem tā neklājas darīt.

• Kā? – vienā balsī pajautāja pelēns un vāverīte.
• Saprotiet, es protu teikt “Pufff”.
• Un kas par to?
• Nu tad, kad es saku “Pufff, visas rūpes un problēmas pagaist un var cieši aizmigt un redzēt mierīgus sapņus.
• Bet tas taču ir lieliski! Kāpēc tavai ģimenei nepatīk tavs “Pufff”?
• Tāpēc, ka naktī nevajag gulēt, bet meklēt visādus tārpus un kāpurus, lai tos ēstu. Sanāk, ka es traucēju viņiem medīt. Nu tā es aizgāju, lai viņiem netraucētu. Drīkst es klausīšos jūsu pasakas?
• Bet mēs vēl arī lidot protam, - palielījās pelēns.
• Ei nu ei? Tiešām? Vai variet man iemācīt sacerēt pasakas un lidot, bet es jums iemācīšu “Pufff”.

Tā viņi arī vienojās.
Tagad viņi jau trijatā lidoja un stāstīja pasakas. Bet kad pienāca laiks doties pie miera, pēc kārtas teica “Pufff”.

Koku lapas pamazām nodzeltēja un naktis palika aizvien aukstākas.

• Vajadzētu pameklēt siltāku mājokli”, - draugi nolēma.

Pelēns lidoja labāk par visiem, tādēļ viņam vajadzēja doties meklējumos.

Dienas laikā lidot bija bailīgi, ja kāds ierauga. Tāpēc nolēma, ka viņš lidos naktī, kad spīd mēness.

Un kad virs meža parādījās mēness, pelēns devās ceļā. Viņš lidoja mēnesgaismas apmirdzēts un šķita, ka viņš ir īsts sikspārnis. Tomēr drīz vien viņš nogura un apsēdās pļaviņā atvilkt elpu. Piepeši viņš sajuta, kā kaut kas ciets un ass ieurbjas viņam mugurā atraujot no zemes. Viņš noskatījās kā zemi strauji attālinās, sadzirdēja, kā virs viņa svelpj milzīgu spārnu spalvas, un saprata, ka ir notverts.

“Laikam mani notvēris vecais ūpis, ka naktīs mežā ūjina”, - nodomāja pelēns un pajautāja”

• Cienījamais ūpi, kur jūs mani nesat?

Ievadfragmenta beigas

Grāmatu var pasūtīt, rakstot Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mēs izrakstīsim jums rēķinu un pēc apmaksas nosūtīsim jums grāmatu, izmantojot Omniva.